Demence

Tulkojumā no latīņu valodas vārds „dementia” nozīmē „bez prāta”. Demenci raksturo kognitīvā, funkcionālā un emocionālā stāvokļa pasliktināšanās, ja pirms tam persona ir funkcionējusi normālā līmenī. Svarīgi demenci nejaukt ar garīgo atpalicību, garīgā atpalicība ir iedzimti attīstības traucējumi.

Kas slimo ar demenci?

Ar demenci pārsvarā slimo gados vecāki cilvēki, bet ir svarīgi atcerēties, ka vairums veco cilvēku nesaslimst ar demenci. Tā nav normālas novecošanas sastāvdaļa. Ar demenci var saslimt ikviens, tomēr visbiežāk tā ir sastopama pēc 65 gadu vecuma. 40 un 50 gadus veci cilvēki arī var saslimt ar demenci

Etioloģija

Demences tiek iedalītas pēc etioloģijas- neirodeģeneratīvās, piem., Alcheimera slimība, Parkinsona slimība, un nedeģeneratīvās, piem., vaskulāra demence, alkohola demence. Demence var attīstīties pēc insulta, galvas traumas, infekciju slimībām, metabolas salimšanas, visbiežākais iemesls ir neirodeģeneratīvas slimības, kas lielākoties izpaužas vecumā un ir pārmantotas.

Simptomi

Pacientiem novēro progresējošu atmiņas pasliktināšanos. Ja ir atmiņas un apziņas traucējumi ar saglabātu kustību un runas spēju, tas liecina par agrīnu demences sākumu, visbiežāk- Alcheimera slimības sākumu.

Deģeneratīvās demences attīstību iedala agrīnajā, vidus un vēlīnajā fāzē. Agrīno fāzi raksturo atmiņas zudums, problēmas atcerēties vārdus, priekšmetu nosaukumus. Vidus fāzē iepriekšējie simptomi progresē, kā arī pacientiem zūd prasme lasīt, nespēj pielāgoties neierastām situācijām, zūd orientācija telpā un laikā. Vēlīno fāzi raksturo orientācijas pilnīgs zudums, nespēja sevi apkopt, personības izmaiņas. Pacientiem var būt depresija, tie ir viegli aizkaitināmi, ir runas un uzvedības traucējumi.

Nedeģeneratīvo demenci raksturo līdzīgi simptomi, kas kombinējas ar smagākiem motoriem traucējumiem, piem., asimetriski cīpslas refleksi, gaitas un stājas izmaiņas, ekstremitāšu vājums.

Diagnostika

Demences diagnostikā vadās pēc Amerikas Psihiatru asociācijas DSM kritērijiem (DSM-IV). Šie kritēriji iekļauj atmiņas pasliktināšanos, kas ne vienmēr ir agrīnas demences izpausme, nespēju runāt, saprast dzirdēto, nespēja izdarīt mērķtiecīgu darbu, nespēja atpazīt priekšmetus, ir problēmas iekļauties sabiedrībā, kā arī labi novērojama funkcionēšanas līmeņa pasliktināšanās. Svarīgi demenci diferencēt no delīrija, no pārejošām kondīcijām, jo demence ir hroniska, progresējoša un neatgriezeniska saslimšana.

Bieži diagnostika ir vērsta uz pamata diagnozes pierādīšanu, piem., Parkinsona slimības gadījumā izmeklē muskuloskeletālo sistēmu, novēro stīvas kustības, paaugstinātu muskuļu tonusu. Ja ir aizdomas par infekcijas izraisītu demenci, veic seroloģiskos testus. Lai noteiktu izmaiņas smadzeņu struktūrās, veic radioloģiskus izmeklējumus utt.

Ārstēšana

Demenci nevar izārstēt, var aizkavēt tās progresēšanu, mainot vides un psihosociālos faktorus, lietojot medikamentozu terapiju. Antipsihotiskās zāles ileto, lai kontrolētu pacienta uzvedību, ja tiek novērotas psihotiskas lēkmes, kuru laikā pacients ir bīstams sev un citiem. Ja demencei ir vaskulāra izcelsme, terapiju pielāgo riska faktoriem, piem., insulta novēršanai lieto antihipertenzīvus līdzekļus.