Pašnāvības riski un profilakse

Rakstu sagatavoja: Klīniskā psiholoģe Natālija Morozova sadarbībā ar garīgās veselības biedrību “Saules zīmes”, bez autoru atļaujas rakstu nav atļauts pārpublicēt

Vai esi kādreiz dzirdējis metaforu par ziloni, kuru nav iespējams nepamanīt? Diemžēl, ja runa ir par pašnāvības domām vai nolūku, šo ziloni, bieži vien apkārtējie nepamana vai cenšas neredzēt, jo ziloņa klātbūtne sagādā ne mazums raižu. Tomēr tas nenozīmē, ka ziloņa nav…

Ik dienas pasaulē pašnāvībā dzīvi beidz aptuveni 3000 cilvēku, 20 reizes vairāk cilvēku mēģina izdarīt pašnāvību. Ik gadu, izdarot pašnāvības, bojā iet vairāk cilvēku nekā ceļu satiksmes negadījumos. Turklāt jāatceras, ka viena pašnāvība ietekmē vismaz piecus sešus cilvēkus – radiniekus, tuviniekus, draugus, kolēģus…

Pašnāvības iemesli var būt ļoti dažādi, – pašnāvības domas var parādīties, ilgstoši ciešot fiziskas vai emocionālas sāpēs, bet var parādīties arī pēkšņi, negaidītas, bet pietiekami nozīmīgas krīzes laikā ar, kuru cilvēks netiek galā.

Pētījumi rāda, ka nelabvēlīgi sociālie apstākļi, pašnāvības mēģinājumi vai pabeigtas pašnāvības ģimenes vēsturē, kā arī vardarbības pieredze bērnībā ir būtiski riska faktori pašnāvības mēģinājumam pieaugušo dzīvē. Šo pētījumu rezultāti mums skaidri rāda, ka bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, pieaugušie, kas joprojām atrodas nelabvēlīgos vai emocionāli nospiedošos apstākļos, atrodas nopietnā riska grupā.

Otra, bet ne mazāk izplatīta riska grupa ir cilvēki ar psihiskām saslimšanām, piemēram, depresiju, šizofrēniju u.c. Šajā gadījumā bīstamais faktors ir slimības izraisītas emocionālas ciešanas, ko cilvēks nevar izturēt (īpaši, ja netiek meklēta speciālistu palīdzība), kā arī impulsivitāte, kas bieži pašnāvību padara par spontānu, ne līdz galam apzinātu soli pat tad, ja pašnāvības domas ir bijušas hroniskas. Runājot par ciešanām, noteikti jāpiemin arī cilvēki ar hroniskām slimībām un sāpēm. Līdzīgi kā emocionālas ciešanas, arī fiziskas sāpes var likt cilvēkam domāt un vēlāk arī izšķirties par labu pašnāvībai, ja cilvēkam nav pieejams pietiekams sociālais un medikamentozais atbalsts. Pašnāvības domu un pabeigtu pašnāvību biežumu izplatība ir atšķirīga arī dažādās kultūrās, kas mums skaidri parāda vides un sociālo faktoru nozīmību pašnāvības novēršanas profilaksē.

Pašnāvību profilaksē ārkārtīgi svarīgi ir laicīgi saņemt atbilstošu palīdzību. Pētījumi apliecina, ka vairāk kā puse pašnāvnieku pirms nāves ir vērsušies pēc medicīniskās palīdzības. Otra puse ir tie cilvēki, kuriem mēs, draugs, radinieks, mīļotais vai profesionālis varam palīdzēt, ja esam pietiekami vērīgi un īstajā brīdī nebaidāmies uzdot jautājumu: “Vai tu domā par pašnāvību?”

Pētījumi liecina, ka aptuveni 80% pašnāvību izdarījušo pirms nāves ir izrādījuši brīdinājuma signālus. Savukārt, kāds pētījums, kurā piedalījās 50 cilvēki, kuriem bijis pašnāvības mēģinājums rāda, ka 80% no pētījuma dalībniekiem atzīmēja, ka to pašnāvības mēģinājums bija novēršams, 64% no pētījuma dalībniekiem atzīmēja, ka tiem varēja palīdzēt kāds no tuviniekiem, bet 16% dalībnieku atzīmēja, ka tiem būtu varējusi palīdzēt sabiedrība kopumā.

Par iespējamu pašnāvības risku var liecināt bezcerība, nolemtība, alkohola un narkotiku pārmērīga lietošana, izteiktas garastāvokļa svārstības, pēkšņi zvani, tikšanās, atvadīšanās, atvainošanās, kā arī mīļāko, nozīmīgāko lietu pārdošana vai atdošana.

Pusaudži var kļūt nevīžīgi, kavēt skolu, bieži sūdzēties par sāpēm vēderā, galvassāpēm, nogurumu, kā arī sāk par sevi izteikties noliedzoši un negatīvi. Nekad nedrīkstētu atstāt bez ievērības izteikumus par vēlmi nomirt vai sevi nogalināt. Ja kas tāds tiek pateikts, momentāni ir jāreaģē! Gandrīz visi cilvēki pirms pašnāvības veikšanas ir tiešā vai netiešā veidā norādījusi apkārtējiem par saviem nodomiem. Neignorē pašnāvības draudus pat tad, ja pašnāvības draudi ir izteikti kā joks. Uztver tos nopietni! Cilvēku, kuru pārņēmušas pašnāvības domas, saruna var nomierināt, tāpēc nav jābaidās ar viņu runāt! Tas ir mīts, ka runāšana ar cilvēku par viņa pašnāvības domām var mudināt šo nodomu īstenot. Gluži pretēji, saruna mazina trauksmes, nemiera un izmisuma sajūtu, cilvēks jūtas uzklausīts un saprasts. Pats galvenais, cilvēks vairs nejūtas viens. Kā saka – dalīta bēda ir puse bēdas.

Bieži vien cilvēks, kas domā par pašnāvību jūtas pavisam viens, iespēja vismaz ar kādu par to parunāt var sniegt neaprakstāmu atvieglojumu, kas var būt pietiekams, lai iedvestu sparu cīnīties ar depresiju vēl kādu laiku vai meklēt palīdzību, ja tā vēl netika meklēta. Turklāt cilvēks, kurš vēlas pārtraukt savu dzīvi ar pašnāvību, bieži vien nemaz nevēlas mirt, tas vienkārši nezina, kā tālāk dzīvot, izmisīgi vēlas, lai viņa ciešanas izbeigtos.

Jāzina, ka impulss pārtraukt dzīvi neilgst mūžīgi, tāpēc iespēja runāt par pašnāvību un iespēja tikt uzklausītam, tik ilgi un tik bieži, cik nepieciešams, spēj sniegt nenovērtējamu palīdzību krīzē nonākušajam cilvēkam.

Esi līdzās, esi atbalstošs un ļauj runāt. Tavs uzdevums ir klausīties un būt pieejamam. Svarīgi, lai to zina arī cilvēks, kurš nonācis krīzē, tādēļ noteikti pasaki, ka tev rūp, kas ar viņu notiek un tu esi gatavs viņu uzklausīt ne tikai šo reizi, bet arī jebkuru citu reizi, kad tas būs nepieciešams.

Bieži vien, cilvēki, kas domā par pašnāvību baidās “uzvelt” savas ciešanas kādam citam. “Katram savas problēmas, manas nevienam neinteresē…” Ja cilvēkam, kurš vēl nesen domāja par pašnāvību pēkšņi viss ir labi – pajautā vai ar viņu tiešām viss ir kārtībā. Reizēm cilvēks atgūst sirdsmieru, kad pieņem lēmumu, ka tuvākajā laikā (konkrētā datumā, laikā, vietā) sevi nogalinās. Nebaidies paust savas rūpes un pajautā vai viņš gadījumā nav nolēmis sevi nogalināt. Nebaidies uzdot tiešu jautājumu, jo, iespējams, tieši tas izglābs cilvēkam dzīvību.

Vari pajautāt, piemēram, šādi: “man rodas sajūta, ka tu esi nolēmis izdarīt pašnāvību. Vai tā ir?” Cilvēks, kurš domā par pašnāvību tavu jautājumu uztvers ar atvieglojumu un, visticamāk, nemelos tev, jo, iespējams, būsi vienīgais, kas pamanījis tā ciešanas, ko izmisušais atzinīgi novērtēs. Ja uz jautājumu par pašnāvības nodomiem cilvēks atbild apstiprinoši, nekrīti panikā, noskaidro, kad cilvēks šādi sāka justies? Cik ilgi ir pašnāvības domas. Vai cilvēkam ir konkrēts plāns? Ja tāds ir, palūdz to izstāstīt, lai vari izvērtēt, cik akūti ir pašnāvības draudi. Ja cilvēks saka, ka ir gatavs sevi nogalināt jebkurā brīdī, vai pēc tavas aiziešanas, turklāt pašnāvības veikšanai ir viss nepieciešamais, zvani ātrajai palīdzībai! Nepadodies atrunāšanai vai mierināšanai, ka viss būs labi. Ja cilvēks ir izteicis nopietnus pašnāvības draudus, tavs pienākums ir par to ziņot. Labāk neizaicināt likteni un nepārbaudīt vai šī ir vai nav bijusi viltus trauksme.

Ja pašnāvības draudi nav akūti, bet attālināti laikā, piemēram; “es negribu vairs dzīvot, nezinu, cik ilgi vēl to izturēšu,” tu varētu palīdzēt saskatīt ārstēšanās iespējas, mudinot apmeklēt ģimenes ārstu, psihologu vai psihiatru. Pašnāvības domas, depresija, tāpat kā nomāktība, neparāda, ka tu esi vājš vai slikts cilvēks. Mums katram reizēm ir vajadzīga palīdzība. Ja mums ir gripa, mēs taču dzeram zāles. Ja ir depresija ar hroniskām pašnāvības domām, tas ir tikpat nopietns iemesls apmeklēt ārstu. Ne tā?

Ieskaties arī raksta autores Natālijas Morozovas mājas lapā: http://www.tavaiizaugsmei.com