Šizofrēnija

Raksta autori: biedrības “Saules zīmes” vadītāja Kristīne Leja un psihiatrs Andris Saulītis (tālr. 26042191). Šis ir oriģinālraksts, nav atļauts pārkopēt bez autoru piekrišanas.

andris1

Kāpēc kļuvāt par psihiatru?

Mana pieredze psihiatrijā ilgst aptuveni 20 gadus – kopš 2002. gada strādāju Tvaika ielā, Psihiatrijas un narkoloģijas centrā.

Esmu ļoti vienkāršs cilvēks! Mans sapnis bērnībā bija kļūt par advokātu, bet bija Padomju laiki, vecāki bijuši izsūtījumā, tāpēc ģimenes apspriedē tika nolemts, ka tas nederēšot. Tā manī dzima aicinājums uz medicīnu! Mani vienmēr interesējusi filozofija, reliģija, politika, ģeogrāfija, psiholoģija, vēsture, taču, kā šīs intereses saskaņot ar medicīnu, tā arī nesapratu. Savulaik bija arī “epopeja” politikā. Esmu īpaši pateicīgs liktenim, ka tā beidzās ar pilnīgu krahu un izgāšanos. Šis gadījums ir no sērijas “lielās kļūdas”.

Tā īsti to, kas ir psihiatrija, sapratu, strādājot Londonā. Bija iespēja paskatīties, kā tad darbojas psihiatrija “brīvajā pasaulē”. Nezinu, sakritība vai zvaigžņu stāvoklis, taču tieši Londonā psihiatrija mani “paķēra”. Iemīlējos, saderinājos un salaulājos ar psihiatriju! Par kopdzīvi varu teikt – sarežģīta, taču ar katru minūti mīlu arvien vairāk! Mīlu un izbaudu!

Kāpēc rodas šizofrēnija?

Pareizāk būtu sākt ar jautājumu – vai šizofrēnija vispār eksistē!? Interesants, drošs un izaicinājuma pilns vaicājums – labi, ka nav manis izdomāts. Citādi nelaistu no darba – Psihiatriskās slimnīcas, akūtās vīriešu nodaļas – mājās! Ir tāda starptautiska organizācija – „Šizofrēnijas izpētes sabiedrība”, un 2013. gadā, apmeklējot šīs organizācijas rīkotu kongresu Florencē, dzirdēju ļoti interesantu priekšlasījumu ar „paneļa debati” par augstāk minēto jautājumu. Tā kā viss nebūt nav tik vienkārši, kā varam lasīt Vikipēdijā! Šodien zinātne jau sāk saprast, kā darbojas smadzenes, un tas savukārt paver ceļu izpratnei par vārdu „Šizofrēnija”. Skaidrs ir viens – ar lingvistisku terminu „šizofrēnija” tiek apzīmēti pēc savas būtības un izcelsmes dažādi fenomeni. Man personīgi nepatīk vārds „šizofrēnija” – pārāk vulgarizēts, cilvēka cieņu aizvainojošs un jau iegājies sabiedrības apziņā kā izslēgtība, nošķiršana, traģēdija un tā tālāk… Smalkā valodā šo negatīvo šizofrēnijas jēdziena iedarbību uz sabiedrību sauc interesantā, skanīgā vārdā – “stigmatizācija” (cilvēka apzīmēšana par sociāli nepieņemamu būtni).

Es šizofrēnijas apzīmējuma vietā izmantoju tādu vārdu virknējumu kā „neirotransmiteru disfunkcijas (disbalansa) rezultātā izraisīts eksistenciāls apziņas fenomens”. Tādējādi tam piemīt vismaz kaut kāda saistība ar medicīnu, zinātni un ikdienu. Un šis termins cilvēkos neizsauc šoku.

Psihisku traucējumu fenomeni, kurus mēs ieraugām „šizofrēnijas vārda grozā”, rodas cilvēka smadzeņu evolūcijas procesa rezultātā. Jo attīstītāka personība, jo vairāk kaut kas var noiet greizi, jo vairāk būs tā saucamās „šizofrēnijas”! Vienkāršiem vārdiem pārfrāzējot – jo gudrāks indivīds, jo teorētiski iespējams vairāk „šizofrēnijas”! Jo augstāk attīstīta sabiedrība, jo vairāk būs dažāda spektra psihisku traucējumu. Vienai vai vairākām smadzeņu daļām attīstoties ātrāk nekā pārējām, smadzenēm rodas problēmas ar dažādu lauku savstarpējo sadarbību. Rezultātā cieš dažādi smadzeņu darbības procesi, piemēram, asociāciju veidošana, informācijas procesēšana (spēja veidot secīgus, loģiski korektus slēdzienus) un saglabāšana (korekta atmiņas darbība), kā arī daudzi citi. Kā viens no piemēriem klīnikā varētu būt klasiskā ataktiskā domāšana (pacienta runā esošo jēdzienu nekoordinējamība un tas, ka starp šiem jēdzieniem nav nekāda sakara “normālā izpratnē”), kas veidojas kā ataktisko asociāciju veidošanas process. Tas savukārt klasiski raksturo šizofrēnijas skartu smadzeņu darbību.

Vai šizofrēnija iedzimst?

Daļa fenomenu, ko ietilpinām šizofrēnijas vārdā, iedzimst, taču pamatā jārunā par ģenētisku predispozīciju jeb iedzimtības iespējamību. Piemēram, Spaisa (sintētiskās marihuānas) lietošana – jo gudrāks un inteliģentāks būs indivīds, jo lielāka varbūtība, ka Spaisa lietošana palaidīs šizofrēnijas saslimšanu, savukārt, jo mazāk attīstīts indivīds, jo mazāk būs izmaiņu. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka šizofrēnija ir gudru, augsti attīstītu smadzeņu patoloģija! Jā, slimības rezultātā šīs smadzenes „sadeg”, tas ir, aiziet bojā, un tikai tad mēs redzam smagu ainu, kas izpaužas kā dažāda veida personības defekti. Taču pirms saslimšanas cilvēks bieži ir īpaši attīstīts un apdāvināts! Ja sākumā ātri atpazīst šos psihiskos traucējumus un iejaucas ar medikamentiem un citām ārstniecības tehnikām, tad „defektu var padarīt par efektu”. Kultūras, mākslas un citu jomu slavenības un intelektuāļi, zinātnieki ar „īpatnībām” arī ir šīs smadzeņu evolūcijas procesa „produkti”. Šīs „attīstības īpatnības” grūti raksturot kā normu. Piemēram, pasaulslavenais zinātnieks Einšteins aizgāja uz pieņemšanu pie karalienes kurpēs bez zeķēm. Visi klātesoši ievēroja šo faktu, izņemot pašu zinātnieku. Taču zinātnieks savā zinātniskajā darbībā ievēroja ko tādu, ko daudzi apkārtējie pat iedomāties nespēja! Tā, lūk, ir ar šim ģēnijiem! Par visu ir jāmaksā, arī par ģenialitāti.

Kādā vecumā konstatē šizofrēniju?

Tā kā ar šizofrēniju es vairāk saprotu smadzeņu attīstības traucējumus, tad faktiski vecums var būt jebkāds. Kā jau minēju, ir tikai viena īpatnība – jo mazāk attīstās smadzenes, jo mazāka varbūtība saslimt ar šizofrēniju! Tāpēc pēc 50 gadu vecuma iespēja saslimt ar šizofrēniju strauji samazinās. Vai šī slimība ir arī bērniem? Protams! Šeit jāņem vērā viena no slimības īpatnībām – jo agrāk šizofrēnija sākas, jo sliktāka diemžēl ir prognoze.

Kā jārīkojas, ja vecākiem ir aizdomas, ka bērnam varētu būt šizofrēnija? Kādi var būt simptomi bērniem?

Konsultācija pie psihiatra un novērošana. Es negribu stāstīt par simptomiem. Parasti tad cilvēki sāk diagnosticēt šizofrēniju gan saviem, gan radu un paziņu bērniem. Atstāsim simptomus un to izvērtēšanu profesionāļiem! Vienu lietu gan gribu atgādināt – vislabākie „diagnostiķi” ir skolas vienaudži. Ja rodas problēmas skolā, nepieciešama konsultācija pie speciālista.

Vai sievietes un vīrieši vienādi saslimst ar šo slimību?

Jā. Ir nedaudzas ārējo izpausmju īpatnības – murgu fabulā un tā tālāk, taču kopumā – vismaz vienā jomā ir pilnīga dzimumu vienlīdzība!

Cik Latvijā ir cilvēku, kuriem konstatēta šī slimība?

Parasti tie ir līdz 2% no iedzīvotāju skaita. Taču, kā jau minēju, diagnostika vienmēr sevī iekļauj relativitāti, un tas savukārt ietekmē statistiku. Svarīgi, ko mēs ņemam par atskaites punktu normai. Īpatnība ir tā, ka starp „psihiski normālu” un „psihiski nenormālu” cilvēku krasas nodalījuma robežas nemaz nav. Pat vienas dienas laikā cilvēks kā pludiņš var 10 reizes būt nenormāls un 11 reizes atgriezties normā.

Kādi ir galvenie šizofrēnijas simptomi?

Šo slimību raksturo tas, ka pamatā tiek skartas smadzeņu šūnas – neironi. Un, ja ir traucēta neironu darbība, tad traucēta ir arī domāšana. Tātad pamata simptomātika ir dažāda rakstura domāšanas spektra traucējumi. Otrkārt, kādam nosacīti noteiktam psihiska rakstura traucējumam kā tādam nav specifiska, tikai tam raksturīga simptoma, kas nevarētu būt arī citiem psihiska rakstura traucējumiem. Ja salīdzinām ar parasto medicīnu, tad iespējams izmantot šādu analoģiju: simptomi, kas raksturīgi šizofrēnijai ir, kā piemēram, temperatūra, kas var būt pie dažādām somatiskām saslimšanām – infekcijām, iekaisumiem un citiem. Kā saka viens man pazīstams psihiatrs – kokam parasti ir 6 gali. Tas precīzi atspoguļo psihiska rakstura traucējumu diagnostikas procesu.

Kādas ir iespējas mūsdienās ārstēt šo slimību? Vai ārstēšanā var palīdzēt psihoterapija?

Ārstēšana ir attīstījusies ļoti tālu un pozitīvā virzienā. Diemžēl Latvijas „pamata sabiedrība” nav informēta par ārstēšanas iespējām. Joprojām tiek uzskatīts, ka šī psihiatrijas slimība nav ārstējama un nes tikai postu un kaunu. Par laimi, tā nav – ja sāk ārstēt savlaicīgi (tas ir – jo ātrāk, jo labāk), izārstēšanās iespējamība ir 40 – 60 % (tas nozīmē, ka medikamenti vairāk nav jālieto vispār), līdz 40% slimnieku ir jālieto uzturošā medikamentozā terapija, taču dzīves kvalitāte ir tāda pati kā pilnīgi psihiski veselam indivīdam, kas nelieto medikamentus, un bieži pat augstāka! Izcelt psihoterapiju atsevišķi nevēlos. Tā ir laba metode, un tā jāizmanto kopā ar citām metodēm, tad rezultāts ir garantēts.

Šizofrēnijas pacientiem visu mūžu esot jādzerot medikamenti. Vai tas atbilst patiesībai?

Jā, ja slimība ir ielaista un nav savlaicīgi ārstēta vai ja šizofrēnija ir medikamentozi rezistenta (ļaundabīgā formā), tad medikamenti jālieto visu atlikušo mūžu. Taču labā ziņā ir – jo vecāks paliek indivīds, jo labāka prognoze!
Vai šizofrēniju var pilnībā izārstēt? Maija sākumā Rīgā lekciju par šizofrēniju lasīja psiholoģe no Norvēģijas Arnhilda Lauvenga, kura pati esot uzveikusi šo slimību.

Vai nāvi var pilnīgi izārstēt?! Es minēju, ka vārds „šizofrēnija” ir tikai vārds, un tajā kā tādā grozā ir salikti vairāki psihisku traucējumu fenomeni! Jā, viena daļa psihiska rakstura traucējumu, ko šodien redzam tā saucamajā „šizofrēnijas diagnozes grozā”, var tikt pilnīgi izārstēti. Pat apbrīnojami viegli un tepat, Latvijā! Ja sāk ārstēt savlaicīgi un profesionāli, var pilnīgi izārstēt 60% gadījumu – tie ir manas pieredzas dati, pasaulē ir sastopami dati, ka var izārstēt pat līdz pat 80% ! Tas atkarīgs no tā, kā pieiet „šizofrēnijas” diagnostikas procesam.

Ko domā un jūt šizofrēnijas pacients? Vai pašam cilvēkam ir grūti sadzīvot ar šo slimību?

Tā ir viena neizsakāmi drausmīga parādība… Lai arī ko mēs darām – vienalga, ko – viss beigās reducējās informatīvā procesā smadzenēs. Tāpēc visas psihisku traucējumu radītas šausmas pacienti pārdzīvo reāli – tas ir tā, kā normāls cilvēks pārdzīvo zobu vai ausu sāpes. Psihiski traucējumi ir vārdos neizsakāms ciešanu fenomens, tāpēc aprakstīt to nav iespējams. Ir jāsaprot – šīs ciešanas ir reālas! Tāpēc augsti attīstītās sabiedrībās pret cilvēkiem ar psihiska rakstura traucējumiem ir īpaša attieksme. Piemēram, Apvienotajā Karalistē attieksme pret cilvēkiem ar psihiska rakstura traucējumiem ir vienkārši apbrīnas vērta. Rūpējas visa sabiedrība, īpaši sabiedrības elite, īpaši Karaliskās ģimenes paspārnē! Jo psihiski veselāka sabiedrība, jo augstāka spēja just līdzi vājākajam, slimākajam. Tas arī nosaka attiecīgi attieksmi, rīcību un palīdzības apjomu.

Viduslaikos šizofrēnijas slimniekus esot saukuši par burvjiem un dedzinājuši, mūsdienās atklāta sakarība, ka šī slimība bieži piemeklē ģeniālus cilvēkus. Vai tas tā ir?

Jā, tā bija. Par šo slimību un ģenialitāti jau izteicos. Šodien diskriminējoša attieksme pret šiem cilvēkiem saglabājusies mazattīstītās pasaules daļās. Arī komunistiskajā Krievijā un hitleriskajā Vācijā vajāja cilvēkus ar psihiska rakstura traucējumiem. Diemžēl lielākā daļa tā laika psihiatru tā vai citādi piedalījās šajā procesā vai akceptēja šādu notikumu gaitu. Tāpēc nav brīnums, ka mūsu sabiedrība, kas pārcietusi šīs abas okupācijas, vienkārši fiziski baidās no psihiatriem. Par laimi, mēs visi attīstāmies – gan sabiedrība, gan zinātne, gan psihiatri. Šodien Latvijā psihiatriskās palīdzības dienesti strādā tieši tāpat kā pārējā Eiropas Savienībā. Un ES standarti ir ļoti augsti. Tā kā ir pamats lepoties!

Mūsu sabiedrībā ir daudz aizspriedumu un stigmu. Viena no tām – šizofrēnijas pacienti ir bīstami sabiedrībai. Vai tas atbilst patiesībai? Kādi ir biežāk sastopamie aizspriedumi un mīti?

Jā, manis minētie fakti arī izskaidro, kādi notikumi sekmēja šo stigmas jēdziena rašanos un pastāvēšanu sabiedrībā. Ar to „bīstamību sabiedrībai” jābūt ļoti uzmanīgam. Sabiedrībai arī var būt paranoja. „Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka nav vainojams neviens…”. Manuprāt, šie dziesmas vārdi ļoti trāpīgi raksturo mūsu aizskartā jautājuma būtību. Visi šie sabiedrības radītie aizliegumi un ierobežojumi cilvēkiem ar psihiska rakstura traucējumiem atainoti tā, lai aizsargātu pašus pacietus… nu, piemēram, ka cilvēks, kurš slimo ar epilepsiju nevar vadīt automašīnu, vai strādāt augstceltnēs, vai ar kustīgiem mehānismiem. Tas viss sabiedrībā tiek izprasts pavisam savādāk. Sabiedrība cenšas dzīvot tā, it kā psihiska rakstura traucējumu vispār nebūtu. Tas ir līdzīgi kā – padomju laikos nebija seksa! Tad dakteris Zālītis savā slavenajā grāmatā „Mīlestības vārdā” pēkšņi atklāja visiem patiesību – „zeme taču griežas” – sekss taču ir. Līdzīgi tagad notiek ar psihiska rakstura traucējumu pieņemšanu. Protams, ar seksu gāja vieglāk, jo tas galu galā ir patīkami!

Kā pret šizofrēnijas pacientu jāizturas viņa radiniekiem un draugiem?

Pirmkārt, kā pret slimu cilvēku. Neviens reanimācijā guļošu cilvēku nelamā par to, ka viņš ir sliņķis un nepārmet viņam, ka viņš nevar saņemties! Visgrūtāk piederīgajiem ir akceptēt faktu, ka viņu tuviniekam ir psihiska rakstura traucējumi – tā ir pati lielākā problēma (vismaz manā praksē). Kad tiek “norīts pats krupis”, ka tādi psihiska rakstura traucējumi eksistē un ka tā ir tāda pati slimība kā visas citas organisma saslimšanas, tad otrais “krupis” – fakts, ka tas ir noticis ar tuvu cilvēku – jau “rijas” daudz vieglāk.

Kāda veida palīdzību var saņemt šizofrēnijas pacients un viņa tuvinieki Latvijā?

Latvijā pieejama pilnīgi visa veida pasaulē akceptēta palīdzība – gan medikamenti, gan psihoterapija un dažāda līmeņa atbalsta pasākumi. Līdzīgi var uzdot jautājumu, kāda līmeņa augļi ir pieejami Latvijā. Manuprāt, visi, kas ir pieejami uz planētas Zeme. Taču paliek jautājums par kvalitāti, pakalpojuma sniedzēju un apjoma paketi. No savas puses tikai varu teikt, ka profesionāla, zinoša, varoša, pieredzējuša psihiatra konsultācija sākas vismaz no 50 eiro stundā. Taču, no otras puses, negribu noniecināt valsts piedāvātos pakalpojumus, kas ir bez maksas. Pagaidām Latvijā valsts apmaksātā psihiatriskās palīdzības dienestā strādā profesionāli un pieredzējuši psihiatri. Cik ilgi tas būs pieejams, tas ir cits jautājums…