“Slēgtā sala”. Tiesu izpildītājs Tedijs Daniels (Leonardo di Kaprio) dodas uz cietumu garīgi slimiem noziedzniekiem attālā Šatera salā, lai izmeklētu pacientes-slepkavas pazušanu.

0

Oscar balvas ieguvēja, režisora Mārtina Skorsēzes asa sižeta trilleris „Slēgtā sala” ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā.

2009. gads

Denisa Leheina romāna ekranizācija, stāsts par augstu ASV militārpersonu, kādreizējo Otrā pasaules kara dalībnieku, kurš kopā ar savu asistentu ierodas salā, ko dēvē par Slēgto salu. Uz šīs salas atrodas īpaša režīma klīnika pacientiem ar smagām psihiskām traumām, kuri vainojami ļoti smagos noziegumos. Tedijs Danielss (di Kaprio) un viņa asistents Čaks Ols (Marks Rufalo) ierodas salā ar konkrētu uzdevumu sameklēt pacienti – jaunu sievieti, kura noslepkavojusi savus trīs bērnus un pēkšņi bez pēdām pazudusi no savas kameras/palātas. Pirmajā acu uzmetienā viss šķiet kārtībā – Danielss/di Kaprio cītīgi veic izmeklēšanu, saskaroties ar medicīniskā personāla (dakteru lomās izcilie aktieri Bens Kingslijs un zviedrs Makss fon Sīdovs) neuzticību, piesardzību – pilnīgi skaidrs, ka šiem dakteriem slakteriem kaut kas ir aiz ādas. Turklāt pašu di Kaprio varoni nemitīgi vajā murgainas vīzijas, tajās kā skaista puķe dominē viņa jau mirusī sieva (Mišela Viljamsa), kura gājusi bojā traģiskā nelaimes gadījumā – sadegusi ugunsgrēkā, ko sarīkojis kaimiņš. Skorsēze šīs vīziju un sapņu ainas veido kā izskaistinātus, sirreālus klipus, kuros nav žēlotas saldenas detaļas (krītošas sniegpārslas, pelni) un datorefekti (mirusī sieviete di Kaprio rokās sabirst pelnos). Nabaga Danielsu vajā arī atmiņas par karā pieredzēto – ir 1954.gads, un viņa apziņā ir dzīvas kara traumas: koncentrācijas nometnes rēgi, baisi skaistā kāda nacista nāves aina, kuru nogalinājis Danielss…

Iesaki.